E Stim / Tens / Elektrostimulācija

Transkutāna elektriskā nervu stimulācija (TENS) ir elektromedicīniskās stimulācijas strāvas terapija ar monofāziskiem vai (lielākoties) bifāziskiem taisnstūrveida impulsiem (maiņstrāvu) ar zemu frekvenci - 2-4 Hz (zema) vai augstu frekvenci - 80-100 Hz (augsta), ko galvenokārt izmanto sāpju ārstēšanai (analgēzijai) un muskuļu stimulācijai. Strāvas formas var būt kā pastāvīgas taisnstūra impulsu sekvences ar adatām vai kā pārtrauktas impulsu sekvences, sprādzienveida Tensa impulsi. TENS metode tika izstrādāta pagājušā gadsimta 70. gados. Lai gan jau kādu laiku tika veikti eksperimenti ar neirostimulāciju, racionāli to sāka izmantot tikai līdz ar vārtu kontroles teoriju par sāpēm (Patrick David Wall/Bill Sweet, C. Norman Shealy un citi).

Darbības veids

TENS efektivitāte ir pretrunīgu diskusiju objekts. Ir pētījumi, kas liecina par efektivitāti salīdzinājumā ar placebo terapiju, kā arī pētījumi, kuros nav izdevies pierādīt TENS priekšrocības. Nav pieejams pietiekami daudz pētījumu datu, lai varētu pārliecinoši spriest par efektivitāti.

Amerikas Neiroloģijas akadēmijas (AAN) darba grupa R. Dubinska vadībā vēlējās noskaidrot, vai TENS ir efektīvs sāpju ārstēšanā neiroloģisku slimību gadījumā, un veica metaanalīzi. Līdz 2009. gada aprīlim tika apzināti vienpadsmit pētījumi, kas atbilda iekļaušanas kritērijiem, t. i., kuros TENS tika pētīts salīdzinājumā ar placebo vai citu terapiju un kuros piedalījās vismaz desmit pacienti. Bija pieejami divi II klases pētījumi par muguras sāpēm, kas liecināja par mērenu ieguvumu. Turpretī divi I klases pētījumi, kuru jauda bija pietiekama, lai noteiktu 20 % atšķirību to pacientu skaitā, kuri guva labumu no ārstēšanas, un viens II klases pētījums neuzrādīja pozitīvu ietekmi. Tā kā I klases pētījumi sniedz visspēcīgākos pierādījumus, autori uzskata, ka TENS jāklasificē kā neefektīvs muguras sāpju ārstēšanā.

Vieglu sāpju ārstēšanai diabēta distālās polineiropātijas gadījumā ir veikti divi II klases pētījumi, kuros TENS tika salīdzināts ar fiktīvu TENS, kā arī III klases pētījums, kurā tika pārbaudīta augstas frekvences muskuļu stimulācija salīdzinājumā ar TENS. Salīdzinot ar placebo, abos II klases pētījumos reālā TENS parādīja mērenu sāpju intensitātes samazināšanos pēc vizuālās analogās skalas, savukārt III klases pētījumā lielāka daļa ārstēto personu guva labumu no muskuļu stimulācijas. Autori secina, ka TENS var būt zināma efektivitāte sāpīgas diabētiskās neiropātijas ārstēšanā. Tomēr ir vairākas citas terapeitiskās metodes šī simptoma ārstēšanai, un neviena no tām nav tieši salīdzināta ar TENS. Neirologi secina, ka pierādījumi par tik bieži izmantotās terapijas kā TENS efektivitāti sāpju sindromu gadījumā ir ļoti vāji. Pamatojoties uz A līmeņa pierādījumiem, viņi nevar ieteikt izmantot šo metodi muguras sāpju gadījumā. Lai gan TENS var apsvērt izmantošanu pacientiem ar diabēta sāpēm, pierādījumu kvalitāte nav ļoti augsta.

Elektrostimulācija (pazīstama arī kā elektrosekss, estim vai e-stim) ir stimulācija ar elektriskiem vai elektroniskiem palīglīdzekļiem. Nav svarīgi, vai to veic ar līdzstrāvu vai zemas frekvences maiņstrāvu. Stimulāciju veic, izmantojot īpašas ierīces, piemēram, violetās sienas.

Elektrostimulācija ir attīstījusies no medicīniskās stimulācijas strāvas tehnoloģijas. Pirmās terapijas, kurās izmantoja stimulācijas strāvu, ap 1900. gadu izstrādāja Valters Nernsts. Daudz vēlāk, ap 20. gadsimta 50. gadiem, tika atzīts, ka šīs terapijas var nodrošināt arī seksuālo stimulāciju. Pirmie soļi elektrostimulācijas virzienā tika sperti ar ierīci Relaxacisor, kas faktiski bija paredzēta muskuļu stimulācijai. Elektrodus novietoja tieši uz dzimumorgāniem vai to tuvumā. Šīs metodes drīz vien tika integrētas BDSM spēlēs.